top of page

Svētā īslaicība.


Es piedzimstu katru dienu,

Es topu katru dienu.

Starp gribu un ļaušanos,

starp bailēm un burvību.

Lietus smarža

un bezdelīgu čirkstēšana

rada mani no jauna.

Skats spogulī,

pazīstams kā zaru šūpošanās vējā

un dīvains kā jebkura pagātne.

Vakardienas jautājums par to, kā man klājas,

pilns ar nepamatotu līksmību,

kas smejas no manis,

vai no darba nogurušām rokām.

Vai tā ir nobriedusī nopietnība,

kas aizmirst sevi, redzot spēlējamies suni?

Es neesmu atteikšanās, ne bagātība,

ne sirmojošs bērns..,

kas skaita spāres dīķa malā.

Klusums joprojām notiek,

un nēsā manu novecojošo ādu tikai uz brīdi.

Tajā mana pieredze tiek uztverta nopietni,

tā uzplaukst un nomierina, kad es guļu.

Es nezinu, kas tas ir.

Varbūt tas ir sapnis, kas meklē ķermeni,

varbūt tīmeklis no zemes tumsas,

Varbūt visuredzošā mirdzošā acs

un vārda sirdspuksti,

un brīnums sniega pilnā rokā.

Viss radītais ir vairāk sākums nekā beigas,

vairāk mirklis nekā pastāvība,

tīra, priecīga kustība.

Un man patīk šī svētā īslaicība

kas glezno mani kā zīmējumu smiltīs.

Jau rīt mani var aizmirst.

Giannina Wedde no krājuma "In winterweißer Stille"

48 Ansichten0 Kommentare

Aktuelle Beiträge

Alle ansehen

Brunch im Januar.

bottom of page